Aizsargāta pakalpojuma likums


Saeima ir pieņēmusi un Valsts

 prezidents izsludina šādu likumu:

 

Aizsargāta pakalpojuma likums

 
1.pants. Likumā lietotie termini

(1) Likumā ir lietoti šādi termini:

1) aizsargāts pakalpojums — pakalpojums (raidīšana, informācijas sabiedrības pakalpojums u.tml.), kuru tā sniedzējs, pamatojoties uz ierobežotu piekļuvi, sniedz par attiecīgu atlīdzību;

2) ierobežota piekļuve — tehnisks pasākums (līdzeklis), saskaņā ar kuru piekļuve aizsargātam pakalpojumam iespējama, pamatojoties uz pakalpojuma sniedzēja iepriekšēju piekrišanu vai individuālu atļauju;

3) ierobežotas piekļuves sistēma — ierīce, programma vai cits risinājums, kas pakalpojuma saņēmējam saprotamā veidā nodrošina piekļuvi aizsargātam pakalpojumam;

4) nelegāla sistēma — ierobežotas piekļuves sistēma, kas tiek izmantota bez aizsargāta pakalpojuma sniedzēja piekrišanas vai individuālas atļaujas.

(2)Likumā lietotie termini atbilst Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā, Reklāmas likumā un Radio un televīzijas likumā lietotajiem terminiem un to skaidrojumam.

2.pants. Likuma mērķis

(1) Šā likuma mērķis ir nodrošināt aizsargāta pakalpojuma sniedzēja aizsardzību no neatļautas aizsargāta pakalpojuma izmantošanas komerciāliem mērķiem, lietojot nelegālu sistēmu.

(2) Šis likums neierobežo ierobežotas piekļuves sistēmu brīvu apriti tirgū.

3.pants. Komercdarbības aizliegums

Lai nodrošinātu aizsargāta pakalpojuma sniedzēja aizsardzību, ir aizliegtas šādas nelikumīgas darbības:

1) nelikumīga ierobežotas piekļuves sistēmu ražošana, importēšana, izplatīšana, iznomāšana, pārdošana vai cita veida atsavināšana komerciāliem mērķiem;

2) nelegālu sistēmu uzstādīšana, ierīkošana, instalācija un izmantošana komerciāliem mērķiem;

3) nelegālu sistēmu reklāma.

4.pants. Uzraudzības iestādes

(1)Šā likuma ievērošanu atbilstoši savai kompetencei uzrauga Valsts policija, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Nacionālā radio un televīzijas padome, kā arī citas institūcijas, kuru kompetencē ir nodrošināt tādu personu aizsardzību, kas sniedz aizsargātu pakalpojumu (turpmāk — uzraudzības iestāde).

(2)Uzraudzību veic, pamatojoties uz aizsargāta pakalpojuma sniedzēja vai citas personas iesniegumu, kā arī pēc uzraudzības iestādes iniciatīvas.

5.pants. Uzraudzības iestādes kompetence

Lai nodrošinātu aizsargāta pakalpojuma sniedzēja aizsardzību, uzraudzības iestādei atbilstoši savai kompetencei papildus ir šādas tiesības un pienākumi:

1) pārbaudīt iesniegumus par šā likuma 3.pantā minētajām darbībām;

2) pieprasīt un noteiktā termiņā saņemt informāciju, kas nepieciešama pārbaudes veikšanai, kā arī attiecīgo personu rakstveida vai mutvārdu paskaidrojumus;

3) pildot savas funkcijas un veicot pārbaudes, apmeklēt telpas un ēkas to īpašnieka vai pilnvarota pārstāvja klātbūtnē un piekļūt sistēmām, kuras tiek izmantotas, lai sniegtu aizsargātu pakalpojumu vai nodrošinātu piekļuvi aizsargātam pakalpojumam;

4) pieprasīt, lai tiek uzrādītas atļaujas, līgumi, sertifikāti vai citi dokumenti, kuri apliecina tiesības izmantot komerciāliem mērķiem ierobežotas piekļuves sistēmas;

5) sastādīt protokolu par administratīvo pārkāpumu.

6.pants. Uzraudzības iestādes lēmumu pārsūdzība

Uzraudzības iestādes izdotos administratīvos aktus var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvu

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 1998.gada 20.novembra direktīvas 98/84/EK par tiesisku aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to.

 

 

Likums stājas spēkā 2006.gada 1.janvārī.

 

Likums Saeimā pieņemts 2005.gada 27.oktobrī.

 

 

Valsts prezidente                                  V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2005.gada 11.novembrī